Apelācijas sūdzība (līguma izpilde, līgumsoda piedziņa)

Civillikuma 1587.pants, kā materiālo tiesību norma, nostiprinot romiešu tiesību principu – pacta sunt servanda (lat.) –līgumi ir jāpilda, principu, nosaka, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Civillikuma 1587.pants, kā materiālo tiesību norma, nostiprinot romiešu tiesību principu – pacta sunt servanda (lat.) –līgumi ir jāpilda, principu, nosaka, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

            Šīs tiesību normas saturs ir skaidrs un saprotams un tās mērķis ir nodrošināt noslēgto saistību izpildi un izpildes disciplīnu, lai radītu stabilitāti ekonomiskajās attiecībās, t.i. paredzot „vienādus spēles noteikumus visiem civiltiesisko attiecību dalībniekiem”.

      2007.gada 16.oktobrī starp pusēm noslēgtajā sadarbības līgumā Nr.15, saskaņā ar Civillikuma 1717.panta regulējumu, tika pievienots līgumsods, līgumsoda apmērs - LVL 16 000 – noteikts līdzējiem vienojoties, un tas nav aprobežots ar zaudējuma lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas.

      Šajā civilprasībā par līgumsoda piedziņu viena no pusēm – atbildētājs – pārkāpa ar prasītāju noslēgto līgumu. Lieta pirmās instances tiesā tika izskatīta bez atbildētāja pārstāvja klātbūtnes, jo atbildētāja pārstāvis uz tiesas sēdi neieradās, kā tiesa to arī pareizi atzina, bez taisnojošiem iemesliem.

      Civillietas izskatīšana tiesā balstās uz vairākiem principiem, kas nostiprināti Civilprocesa likumā, t.sk. sacīkstes principu un pierādījumu iesniegšanas principu.

      Atbildētājs nekādas darbības, lai veiktu sacīksti procesuālajā izpratnē un iesniegtu pierādījumu celtās prasības nepamatotībai, neveica – uz tiesas sēdi neieradās, bet tiesai iesniegtajos paskaidrojumos vienkārši norādīja, ka prasību neatzīst.

      Liepājas tiesa, tikai tai zināmu apsvērumu dēļ, bet varbūt arī tāpēc, ka atbildētājs ir Liepājas novada uzņēmums, t.i. „savējais”, bet prasītājs ir Rīgas uzņēmums, t.i.”svešais”, tomēr lietu izsprieda savādāk un savādi.

      Visi lietas apstākļi un juridiskā argumentācija ir izklāstīti pievienotājā spriedumā un apelācijas sūdzībā.

Lejuplādēt spriedumu šeit.
Lejuplādēt apelācijas sūdzību šeit.